Home / Forum / Beszélgetés az ételekről / Zöldborsós csirkemáj diétásan

Man vienmēr ir paticis vākt lietas. Ne jau dārglietas vai mākslas darbus, bet gan sīkumus, kuriem citiem nav nekādas vērtības – stikla pērlītes no vecām rotām, kuras atradu lietotāju tirgū, koku lapas, ko izžāvēju starp grāmatu lapām, un dažādas monētas, kuras man iedevuši draugi no ceļojumiem. Mana istaba ir kā mazs muzejs, kurā katram priekšmetam ir savs stāsts, un es varu stundām ilgi sēdēt un pāršķirstīt šīs atmiņas. Strādāju bibliotēkā, kur apņemta ar grāmatām un klusumu, es jūtos kā zivs ūdenī, bet manā dzīvē vienmēr ir trūcis tā – tā nejaušības elementa, kas liek justies dzīvam. Tā bija viena no tām pelēkajām otrdienām, kad lietus lija kā no spaiņa un bibliotēkā nebija neviena apmeklētāja, izņemot mani un manu kolēģi Māri, kurš lasīja avīzi un ik pa brīdim nopūtās. Es kārtoju grāmatas plauktos un domāju par to, cik paredzama ir mana diena – celties, brokastis, darbs, mājas, grāmata, miegs. Un tad Māris pēkšņi pacēla galvu un teica: "Klau, tev jau patīk pētīt lietas, vai ne?" Es pamāju. "Tad paskaties šo," viņš teica un pagrieza man savu datora ekrānu. Tur bija kaut kas košs un kustīgs – ruļļi, kas griezās, un skaitļi, kas mainījās ātrāk, nekā es paguvu sekot.

Es nezināju, kas tas ir, bet Māris paskaidroja, ka tā ir viena no tām vietnēm, kur vari izmēģināt veiksmi. Sākumā es atteicos, jo man bija priekšstats, ka tās ir tikai naudas izmešana. Bet tad viņš pieminēja kaut ko, kas manī iedvesa ziņkāri – viņš teica, ka tur bieži piedāvājot tādus papildu iespēju pārbaudījumus kā https://kingspalacenj.com casino bonusi, kas ļauj spēlēt bez liela riska. Man kā cilvēkam, kurš mīl izpētīt jaunas lietas, tā izklausījās kā interesants eksperiments. "Nevajag neko lielu," viņš teica, "vienkārši pamēģini, tev jau patīk pētīt, vai ne?" Toreiz es vēl nezināju, ka šī vienkāršā saruna mainīs manu priekšstatu par daudzām lietām. Es pierakstīju viņa ieteikto saiti un aizmirsu par to līdz pat vakaram, kad atgriezos savā istabā starp stikla pērlītēm un izžāvētām lapām.

Tajā vakarā, kad ārā jau bija tumšs un lietus joprojām skandēja pa logu, es atvēru datoru un iegāju tajā vietnē. Tas bija kā ieiešana citā pasaulē – viss tur bija spožs, dzīvs un kustīgs. Es reģistrējos, izmantojot to bezmaksas piedāvājumu, par kuru Māris man bija stāstījis, un sāku spēlēt. Sākumā man bija grūti saprast, kā viss darbojas, bet pēc dažiem griezieniem es iejutos. Man patika tas, ka katra spēle ir kā neliels stāsts – dažreiz par senām civilizācijām, dažreiz par kosmosu, dažreiz par jūru. Tā nebija tikai mašīna, kas ģenerē skaitļus; tā bija pieredze, kas aizveda mani prom no tās pelēkās otrdienas un lika man justies kā piedzīvojumu grāmatas varonim. Pirmā uzvara bija niecīga, bet tā lika man pasmaidīt. Tā nebija nauda, kas mani iepriecināja, bet gan tas, ka es biju uzminējis, ka būs tā, kā es gaidīju. Tā bija sava veida saruna ar sevi – vai es uzticos savai intuīcijai? Un tā kā manā dzīvē reti kad bija iespēja to pārbaudīt, es šo iespēju uztvēru kā dāvanu.

Nākamajās nedēļās es atgriezos šajā vietnē arvien biežāk, bet ne tāpēc, ka gaidītu lielus laimestus. Man patika process – kā mana sirds paātrinās, kad ruļļi griežas, un kā es jūtu to nelielo uzvaras sajūtu, kad tie apstājas man labvēlīgi. Es sāku pamanīt, ka šī pieredze ietekmē arī manu ikdienu. Bibliotēkā es biju vērīgāka, dzīvāka, un pat Māris pamanīja, ka es smaidu biežāk. Es viņam nestāstīju par savām vakara spēlēm, bet viņš jau zināja, ka kaut kas ir mainījies. Reiz, kad mēs kopā dzērām tēju un viņš jautāja, kā man iet, es pēkšņi sapratu, ka esmu kļuvusi drosmīgāka arī citās lietās – sāku runāt ar svešiem cilvēkiem bibliotēkā, ieteicu viņiem grāmatas, kuras agrāk nebūtu uzdrošinājusies ieteikt, un pat pieteicos organizēt lasījumu vakaru, par ko ilgi biju domājusi. Tā nebija tiešā saistība, bet es jutu, ka šī mazā ikvakara pieredze man ir devusi pārliecību.

Kādu sestdienas rītu es sēdēju pie virtuves galda un šķiroju savas stikla pērlītes, kad atcerējos, ka manā kontā vēl ir palicis kāds bonusa grieziens. Nolēmu to izmantot, vienkārši tāpēc, ka man bija brīva stunda. Sāku spēlēt, un notika kaut kas, ko nebiju gaidījusi. Ruļļi apstājās tieši tā, lai es iegūtu to kombināciju, par kuru biju lasījusi, bet nekad nebiju cerējusi redzēt. Manā kontā parādījās summa, kuras dēļ man bija jāpieliecas tuvāk ekrānam un jāpārlasa cipari vēlreiz. Es pat nevarēju kliegt no pārsteiguma, jo manā istabā valdīja tāds pats klusums kā bibliotēkā. Vienkārši sēdēju un skatījos uz to, kā mana pasaule uz mirkli apstājas. Tad es piecēlos, izgāju uz balkona un dziļi ieelpoju svaigo gaisu. Tā nebija tikai nauda – tā bija sajūta, ka esmu nonākusi īstajā vietā īstajā laikā. Ka manas vakara stundas, kuras es pavadīju, pētot un mācoties, bija devušas rezultātu.

Pēc tam es izdomāju, ko darīt ar šo naudu. Tā nebija tik liela, lai mainītu manu dzīvi radikāli, bet tā bija pietiekama, lai es varētu atļauties kaut ko, ko vienmēr gribēju, bet nekad neatļāvos – ceļojumu uz Itāliju, lai redzētu tās mazās pilsētiņas, par kurām lasīju grāmatās. Es nopirku biļetes un rezervēju viesnīcu, un šī sajūta, ka es varu to izdarīt pati, bez aizdevumiem un bez gaidīšanas, bija viena no labākajām manā dzīvē. Kad es stāvēju Venēcijas kanāla malā un skatījos uz saulrietu, es domāju par to, kā viens nejaušs vakars, viens drauga ieteikums un viens bonusiņš mainīja manu skatījumu uz to, kas ir iespējams. Protams, man bija arī zaudējumi, bet tie vairs nebija svarīgi. Katrs zaudējums bija kā stikla pērlīte, ko es pievienoju savai kolekcijai – vēl viens stāsts, vēl viena mācība.

Atgriežoties mājās no ceļojuma, es atkal atvēru to pašu vietni, bet tagad jau ar citu skatījumu. Es vairs nespēlēju, lai laimētu; es spēlēju, lai atcerētos to sajūtu, kad pirmo reizi ieraudzīju tos spožos ruļļus un sapratu, ka pasaule ir lielāka par manu istabu. Un, kad pamanīju, ka man atkal ir pieejami kādi bezmaksas griezieni, es pasmaidīju, jo zināju, ka tā ir kā dāvana no tās virtuālās pasaules, lai atgādinātu, ka dzīvē vienmēr ir vieta pārsteigumiem. Kādu vakaru es sēdēju ar Māri un pastāstīju viņam visu – par to, kā es sāku, par to, ko iemācījos, un par to, kā viens bonusiņš man atvēra durvis uz sapni. Viņš pasmējās un teica, ka viņš jau to zināja, jo pats bija pieredzējis ko līdzīgu. "Tāpēc es tev to ieteicu," viņš teica, "jo dažreiz labākās lietas dzīvē nāk no tā, ko tu nemaz negaidi." Un man viņam bija pilnīga taisnība.

Tagad es sēžu savā istabā starp savām stikla pērlītēm un izžāvētajām lapām, bet mana kolekcija ir papildinājusies ar vēl vienu dārgumu – nevis materiālu, bet emocionālu. Es esmu iemācījusies uzticēties sev, baudīt procesu un nebaidīties no neveiksmēm. Un, kad es atkal ieraugu to pašu uzrakstu par bonusa piedāvājumiem, man nav nepieciešamības steigties. Es zinu, ka šī spēle vienmēr būs tur, bet arī es tagad esmu savādāka – drosmīgāka, atvērtāka un laimīgāka. Tāpēc, ja kāds man jautā, ko es esmu iemācījusies no šīs pieredzes, es saku – ka dažreiz lielākie dārgumi ir atrodami tur, kur tos nemaz nemeklē, un ka katra stikla pērlīte, pat tā mazākā, var būt sākums kaut kam lielam. Un, ziniet, tieši tāda ir mana patiesā bagātība – nevis cipari kontā, bet gan spēja saskatīt brīnumu ikdienā.

A fokhagymát nyomom rá! :)